Kaut kur Kādam Kādreiz
Notikusi dzeja
Nejaukais es un tu
16.07.2017
Kāpēc mēs esam tik nejauki pret saviem tuvajiem?
Kāpēc mēs atļaujam savam ego kliegt un neglītus vārdus teikt?
Un aizmirstam ikdienas, ka tuvāka jau mums neviena cita nav
Sēdēju uz soliņa pie svaigā gaisa un saules stariem
Gar vakara sārto sauli gāja man garām vīrietis stalts
Tālrunis bija pie auss un tonis traki ērcīgs
Vējš atnesa vārdus, ko viņš dusmīgi teica:
"Vienmēr Tu dari šādi un nekad nevari..."
Tā runāt var atļauties tikai ar tuvienieku, vai ne?
Ar sievu, māsu, mammu vai dēlu...
Kāpēc mēs esam tik nejauki pret saviem tuvajiem?
Ak, vīrieti, zvani vēlreiz un saki:
"Es ļoti uztraucos par Tevi, gribu Tev palīdzēt...."
Un sarunas beigās piebilsti to, kā patiesi ir:
"Es tevi ļoti mīlu!"
***
16.07.2017
Mēs sēdējām parkā uz soliņa zaļa
Saulē un putnu čalās, rokrokā kā svaigi mīlētāji
Un bija tik labi, tik labi
Un nevajdzēja vairāk nekā
Bet es, sieviete, teicu:
"Es esmu Tava un Tu esi mans!"
Viņš atbildēja: "Nē, Tu esi sava."
Un es domāju, "kā" tad es esmu - teišām ne viņa?
Tad teicu ar skumju sajūtas blāzmu:
"Jā, protams, es palieku pati un sava,
bet daļa manas sirds tagad ir Tava."
Līdzsvars un harmonija
15.07.2017
man patīk kā lietas iegulstas savās vietās
kā atrod sev labāko pozīciju un iestājas harmonija
man patīk kā lietas iegulstas savās vietās
kā taka un ceļš atrod gājēja soli
kā satiekam cilvēkus īstos īstajā brīdī
kā atnāk meklētais, ilgotais, skaistais
kad pāsrtājam mentāli trakot
kā līdz ar līdzvaru mūsos ienāk
miers, spēks un pašpārliecība
man patīk kā lietas iegulstas savās vietās
Uz kurieni? Un kāpēc?
15.07.2017
mēs visu dzīvi ejam, ejam, ejam, kamēr aizejam
nomirt nav šausmīgi, šausmīgi ir vienaldzībā dzīvot
neredzēt sāpes, vientulību, skaistumu, prieku
tu mani cieši turēji, pie kraujas malas stāvot
tad vējam liegi man iepūšot sejā
pēkšņi es sapratu, kādēļ vērts dzīvot
lai redzētu kā tavās acīs bites saldu medu vāc
lai sajustu kā mana bērna smaidā puķuzirņi smaržo
lai vienkārši atgūtu sevi
lai darītu, darītu, darītu dzīvi
lai ieraudzītu un justu
un, jā, vēl arī hakuna matata!
EJAM!
***
15.07.2017
es tevi mīlēšu līdz kapa malai
tas skan tik nodrāzti, bet skaisti
vai patiesi, es arī nemaz nesolu!
bet pie tās malas nonākuši
mēs kaut ko arī tālāk sarunāsi, labi?!
***
5.07.2017
Vai tu zini, ko mīlēt, ko nīst
Vai tu zini, kam ticēt, kam ne
Vai tu proti atšķirt sāpēs no žēlabām
Uzticēšanos no izlikšanās
Vai Tu redzi to īsto "jā" mirkli
Vai saproti sevi mazliet
Es tevi nesaukšu šodien vairs līdzi
Nav man naudas un laimes šodien man nav
Un laiks sagājis neglītā grīstē
Kas man tik pašai ir nolīdzināma
Šo brīdi es pieņemšu tādu
Kāds tas ir atnācis tāliem ceļiem
Un nesaki, lūdzu, ka viss būs labi
Mēs esam tik muļķi, tik neizlēmīgi, tik nejūtīgi un savtīgi
Skaists vakars, skaists neglītas dienas noslēgums
3.07.2017
Vientulīga un raudoša nācu, Tu biji eņģelis, bet Tevi es glābu
Protams, savu ego jau mazliet arī, bet jāmīl tad sevi ir vairāk
Kas tas bij', kas tas bij', kas tas ir, kas tas ir
Vai tas paliks pie manis uz mūžu?
Varbūt tas notiks, kad nokritīs šaubu splīns?
Uzvilksim skaistas drēbes un dejosim vēlāk. Labi?
Un ēdīsim tadžina vakariņas, māja smaržos kā Āfrikas pludmale
Jau tumsā mēs mīlēsimies uz dīvāna kamieša mīkstā
Kā ļautos vien bagāti atpūtnieki, kam rūpju nav ne tik cik aiz naga
Jamie xx kliegs mana vietā Ou My Gosh
Un kaimiņienei aiz sienas šovakar iebildumu nebūs
Tu nekad man nesaki nē, tik mazliet rauc pieri un dažreiz iepliķē
Smieklīga rīmējas rīme. Laikam gribu atpakaļ pie 2. panta un action
Bet vai eņģeļi grēko? Īstie, ne jau tie ragainie, kritušie lopi pirmo grāmatu lapās...
Bet es tevi, es tevi, es tevi... tik ļoti.
Meitenei kafejnīcā
3.07.2017
nav "skumjas acis jums šovakar" - blūzs aizgājis džezā
tu atgāz galvu un smejies - it kā pasaule nebūtu dzimusi
ar nevaldāmi mežonīgu aizrautību - it kā nožēlojamais joks būtu karalienes cienīgs
it kā Tavs vīrietis smaidošais vismaz Einšteina intelekts, modeļa skats
man mazliet aizraujas elpa -
tik skaisti, tik skaiti dzirksteļo vakara saule Tev rudajos matos
un auskaru slīpētās pērles savažojušas tūkstošiem mazu sauļu
un sidra burbuļi glāzē lido kā salūts un apsolījums uz mūžīgu veldzi
ko es varētu iemainīt, lai nebeidzas mirklis, lai paliek tik dzīvs
vai es varu atdot no sevis kaut ko šai nepasludinātajā tirgū?
pārdevēja jau nav
laime - tāda tu esi?
***
3.07.2017
šodien jūra līdz ceļiem
es nezinu kāpēc šī drosme, no kurienes spēks
kā mežonīgs asns kas izlien ne svētīts, ne sēts
es sevi turu un jūtu, ka varētu iestāties arī par citiem
smaidi līdz horizontam
Kā iet? - Normāli
2.07.2017
Un tad pienāk brīdis, kad viss ir citādi. Dzīve izkrīt no rāmja, it kā tur nekad nederējusi glezna. Tu esi pašā ezera apakšā - bez elpas, spēka un sapratnes - nenozīmīgs šūnu pikucis. Un tu pieļauj, lai ar Tavu ķermeni dara jebko - normālībai vispazemojošākās lietas; un Tu to pieļauj, jo gandrīz vairs neesi te, un nemaz nespētu neatļaut. Un Tava ego vairs nav. Un Tavu dzīves sapņu vairs nav. Un mīļoto cilvēku vēlmju un sāpju vairs nav. Un visas Tavas iekāres palikušas senajā normālās dzīves stāstā. Un pasaules īstenībā arī vairs nav. Un Tu negribi pamosties vairs nekad, jo vēlies tikai vienu - kaut šīsaules vienvietīgais lidojums būtu beidzies.
Bet Tu, draugs, nākamreiz uz "Kā iet?" nemelo, saki kā patiesi ir - "Brīnišķīgi!"
***
1.07.2017
No kurienes atnāca skumjas? Bij' glāzē man rums, bij' mūzika skaļa un dejas līdz pagurumam, un draugu pleci silti no prieka un dzīvības, un virtuves sarunas karstas par dzīves prozu - darbu, bērniem, niekiem un mīlestību. It kā viss bija tik ļoti labi.
Bet no kurienes atnāca skumjas - šis nepanesami, neizturami vieglais eksistences pieskāriens smieklu krunciņu vietā ap acīm. Anti laimes botoksa dūriens. Kā salta, bezkaisles dvesma. Un asara viena nožuva vaiga bedrītē klusi - kā atrasta tulkojumā. Brīnums, ka nebija sasalusi.
Melu detektors
1.07.2017
Viss, kas mani nenogalina, padara stiprāku - F
Ne jauna, ne veca - F
Skaitu zvaigznes ne naudu - F
Laime ir pasaulē mazākais dzīvnieks - T/F
Viss, kas mani mazliet nogalina, padara dzīvāku - F
Stāvu tai upē, tur mācību dod - T
Dzīve ir stiprāka par mani un Tevi - F
Tumsā var sevi labāk redzēt - T
Nostalģija ir neuzvarama - F
Skumjas ir patiesas - T
Nāve pastāv - T/F
Dzīve ir spogulis, kurā tu skaties, lai to radītu - T
Ik mirkli tu izvēlies, kas tu esi, būsi, kā dzīvot un kam tici - T
Dzīve ir autopilots (vai karma pastāv?) - F/T
Mēs esam viens - T
Es Tevi mīlu - T
Pirms meditācijas
1.07.2017
Ja zini, ka esi kas vairāk par ķermeņa čaulu...
Tad palaid projām un garām tos neapklustošos mērkaķus, trakos un skaistos kaislību zirgus, apmaldījušos domu putnus, rūpju rievu zīmētājus sev sejā, kasieri bēdīgo galvā, kas bilanci skaita, sāpes par mīļoto ciešanām, darbiem, kurus Tu nevari labot, vakariņu iepirkuma sarakstu, mīļotā vīna un benzīna cenu, politikrunātājgalvas, rītdienas darbu sarakstu, atpūtas prieku baudas iepriekšgaidas, dīvainos tēlus, kas pēkšņi parādās neaicināti, pagātnes nostalģiju un nākotnes stresu un, jā, tos kuģus, tos daudzos kuģus ar smagajām pienākumu kravām.
Palaid un atlaid - kaut vai uz brīdi!
Lai redzētu tikai sevi, lai sajustu savu elpu un sirdspukstu harmoniju, un gaisu, un gaismu, un smaržas un savu dzīvo dzīvi.
Atverot acis - pamošanās ir spēcīgāka par nomodu.
Bet misijas gaismu, kam sekot, atrod vien lielākie veiksminieki.
Attiecības
1.07.2017
Re, kur tās manas eksmīļoto 5 sejas - ierāmētas tik glauni - atmiņu galerijā uz baltajām sienām.
Jā, jā, mēs nostalģiskie, sentimenta pilnie dzīvnieki, kas izstaigā pagātnes takas, ostot, cik palicis luftes.
Nav - sadoto roku pieskārien-siltums un skūpsti pagaisuši jau visumos citos, acu skatieni sirdi sen pametuši, vēstules gaida ugunskura, mitrie palagi pēc miljona stērķeļu nu silda patversmes suņu sānus. Aizmirstības saldais sfumato jau piešķīris sejām tik skaistu zelta miglu, un ir tik labi.
Bet, ko darīt ar tevi, ko darīt ar tevi?, kas pēdējais racis man dvēselē dziļāk un ilgāk nekā citi - bedres un slēpņus, un ezerus dziļus, akačiem bīstamiem, un palaidis suņus, un atstājis savas domu sveces un klusumu savu, jokus un smieklus, stādījis, ārdījis, aris...
Seklo es aizraku, piesedzu skujām un zariem kā dzīvnieku lamatu bedres, kā mēs, latvieši, kapos to darām. Suņi ir prom, sveču vairs nav, klusums beidzot ir mans.
Uzmanīties kā Ronjai laupītājmeitai, staigājot gar bezibeņkrauju? - nē, esmu par gudru. Ak, kaut būtu tāds superradars, ar kuru turēties no šīs ieplakas tālu, kilometriem no nostalģijas demarkācijas līnijas. Negribu bēgt, bet trūdēšanas process tik lēns. Laikam jau tikai jāuzmanās bišķiņ - līdz nākamajam atkusnim. Vienaldzīgas taču jau tagad man pagātnes haosa takas...
Ja tik ir drošas rokas, kas mani cieši tur, un neļauj atpakaļ krist. Mīļum, paldies, ka Tu esi!
Briedīši 17
30.06.2017
man garšo eklērs - tas ar brūno krēmu; tu, mīļais, nāc līdzi uz kafejnīcu
cauri kapučīno ekstāzes dvingai tevī es raudzīšos stirnas acīm
un domās skūpstīšu tūkstošreiz, bet acīs tev meklēšu atļauju īsto
to izsniedz vien notārs, neprāts, kaisle un aušīga muļķība
bet atļaujas šodien varbūt nemaz nebūs?
labi
tad lai nāk mana meita ar garlaikoto bezspēlīštelefonseju
viņas favorīts - kartupeļi - kakao sviestbumu konditorijas absolūts triumfs
laikam tur konjaks vai rums ir vēl piešauts, nez vai tas 8-gadniekiem der...
"garlaicīgi" - pēc bumbas viņa man saka
ak, nu neesmu es muļķiks vai minecraft - tikai parasta mamma....
lai notiek! es tomēr tad iešu viena
un vērošu gravitācijas spēku, kurš pie kaimiņu galda onkulim notur drupačkūku uz tases
un skaistu kā hirosimsēne smilšmīklas drupatu bārdā
(kas gan var būt aizraujošāks par šo!)
bet - ak - ne naudu man makā. nu, cik tad tāds eklērīts maksā...
labi, labi, tad es neiešu nemaz
ēdīšu Kārumu mājās un eklēru palūgšu atvest mammai
uz slimnīcu.
rīt.
diensapņi beigušies...
Sievietes naktsbailes
30.06.2017
Kas bija tas slazds, kas aizcirtās tumsā - tik ātrs un biedējošs kliks caur mājas sienām spindza kā bulta
Un sirds mana pamira gaidot, kad lūzīs kāds vadzis no uzliktās nastas
Bij' pulkstenis viens, kad kāds zvanīja, nāca, aizdurvīm bij' soļi, tad klusums
Es bailēs aizspiedu muti kā laidara vārtu un paslēpu seju mugurā tavā
Tu tikai pagriezies nopūtu grūšu un mierīgi čučēji tālāk pret naksnīgo rūti
Līdz cīrulim pirmajam ausījos tumsā, vai neelpo, nestāv tur aizdurvē kāds
Varbūt, ka tas bija man laimes lācis vai bērniņš mans nedzimušais
Varbūt sētniece gribēja pateikt, ka patrepē atrastas šļirces un jāsargā meita
Un ja nu tas tikai burlaks bija ar dziru kabatā, sajaucis pudeles brāļa adresi žvingā caur miglu
Vai arī - stāvu augstāk bij' nācējam jāiet, bet piemetās vadātājs vēlajā stundā
Vai vienkārši draugs, kas naktsmājas meklēt nāca, ar raudošu sirdi bez telefona nu neielaists aizklīda ielās
Eh, kafija mazliet kā rūgtāka šorīt un ēst nemaz negribas, negribas...
Zini, es nopirkšu loteriju un ziedošu arī - bērniem vai suņiem!
Ir
30.06.2017
Mēs ejam ielās, nejūtot kā vibrē gaiss
Ar gaismas molekulu putekļiem tas pilns un traks
Mūs padara par laimes lutekļiem un arī neapzinīgiem muļķiem
Hei, apstājam un ieelpojam taču!
Mūsu matrikss
30.06.2017
Es noraušu tev drēbes, kad vēl būsi pūlī
Vēl pārsimts metru tālumā un tik ar acīm
Kā matriksā tās aizlidos bez piepūles tik skaisti
Ne roka trīcēs tev, ne aci mirkšķināsi
Jau zināji - kā magnēts pielipšu tev klātu
Kā slepens ierocis vai čips uz kakla bedrītē
Kā tetovējums mūžīgs, sāpēs plēšot neizdzēšams
Es bērza lapa būšu tev uz pirtī sasvīdušās miesas
Kur gars nāk dvēseli no nešķīstības glābt
Jo abi esam svēti!
Ja nu ne šeit, tad citur noteikti kaut kur
Spogulis
30.06.2017
Kad pakrūtē tev akmens būs no bēdām
Tad sevi nežēlo - tu esi stiprāka par akmens grēdām
Kad asaras pār vaigiem niagārā plūdīs
Tad sevi nežēlo, jo ļaujoties tu esi stiprāka par straumi nenovēršamāko
Kad spēka nebūs piecelties no zemes
Tad sevi nežēlo - pēc laika upes plūda tu to darīsi kā bērns kaut rāpus
Un vēlāk, vēlāk -
Nebūsi tu izmocīta dvēsele
Bet gars, kas slīpēts, dedzināts un sists
Nu kļuvis cietāks par dimantu
Un nesatricināmi atspoguļo pasauli
***
29.06.2017
nepieskarsimies trauslajām lietām!
ieraudzīt, apstāties, vērot un baudīt
dzīve ir elpa, kas nespiesta plūst
ievelc tā vairāk un jutīsi sevī
gaismu, kas visur esoša staro
***
29.06.2017
smejoties nokrīt mans skumju ledus no acīm
tik mehāniski kā atlaidusies saldētava
tik dabiski kā ievilkts ķeksis "padarīts" lodziņā
tik triviāli kā kafija rīta agrumā
un tiešām, un tiešām tas notiek aiz bēdu ezera milzīgās ēnas?!
hei, stulbais jociņ, smīdini vēl!
Par redzēšanu
29.06.2017
Es neredzu to zāli zaļo, miglu mistisko, kas pāri mitrā meža sūnai kāpj
Ugunskura sīvos dūmus, kas man sirdī laimes ilūziju rada
Mušas kāro lidojumu apkārt tavai saldai neizdzertai alus pudelei
Rīta saules mirgu skudru ceļa galā, kuru šķērso tava mīļā roka
Nekad jau arī tā nav bijis ...BET
Es jūtu, mīļais, jūtu skaistuma un mīļuma, kas tavās acīs briest
Kā silta, maiga tumsa mīksta kažokzvēra alā, kur gribas pazust mūžam neiznākot
[mīlestībā]
Es zinu kā var mīļās acīs ledus vien būt - asākais no ķirurgnažiem un japāņu ņuņčakiem trakiem
Bet es zinu arī kā bez pieskāriena orkāns atnākt var - tas tikai caur acīm nāk - stiprāks par visu uz pasaules
Ak, un es arī zinu, mēs iesim vēl aizmiegtām acīm cauri tuksneša vētrām bez skatiena viena
Čukstēšu es tad tev ausī par laimi dūmos un mežā un mēs aizvērtām acīm viens otrā redzēsim jūras kā rodas
no tumsas
7.05.2017
un it kā nokrīt tas uz ceļiem manā priekšā
es sajūtu kā aiziet viss, kas nepareizi bijis
un tavas acis smejas - tas nekas, tas tik tev likās
nebija tur it ne ēnas, mana mīļā
un tiešām aiziet viss, par grīdu zemāk pazūd
un nožūs asaras
un it kā saule sildījusi mūžīgi
Katliņš virst; uguns - par daudz
7.05.2017
aiz neredzamām ēnām mijkrēslī
nāk nebeidzamu karotāju pulks
nāk domu konstrukcijas sabūvētas
uzmācīgi trakas, savādās un tomēr trauslas
es neceru un negribu, ka kāds tās saprot
tulks un virspavēlnieks te ir tikai viens!
ja vien mācētu es valdīt
klausiet, jel! ejiet taču vienreiz prom!
***
7.05.2017
dziļāk par elpu nolaižas prieks
kad redzu dzirkstis tev acīs
tik spožas tik maigas tik visaptverošas
un nekā cita šai pasaulē nav
un man arī nevajag!
Putns
2.04.2017.
kur paslēpt, aizdzīt bailes, skumjas asarainās?
ar sniegu kūstošu un pavasara paliem būs tās prom?
sārts putns atlido un knābj vistrauslākajā vietā!
uz sauli paļauties, ka aizssildīs un aizstaros, un smaidi silti plauks?
bet putns galvā ligzdu ievijis - atlido un knābis cērt
līdz asiņo, līdz pārāk grūti celties
un nu es baidos ne vairs tikai skumju, bet putna spārnu švīksta un skalpeļknābja asā
kur paslēpt, aizdzīt bailes asarainās, žēlumu un bēdas negribētās
un spārnu vēdu klusās šausmas
lūgšanai vai arī dziemai ir jābūt skaļākai sev saku
Paļauties
9.2016.
es paļaujos uz tevi
gaismas pirmavot
kas tumsā dus
es paļaujos uz tevi
ceļa sākum
neredzmas kas kārtojas
es paļaujos uz tevi
dzīves gultne
nezināmi iepriekš noliktā
nav brīvas gribas man
sāpes nenogalinās
bet stiprāka es arī netikšu
vien līdzjūtīgāka
vien varbūt mīlēt spējīgāka
vien tūkstost reižu ievainojamāka
***
9.2016.
veltīgu centienu imitācija
jūtu un esības devalvācija
kas notiks ar mani, kad tu aiziesi
kas notiks ar tevi, kad tu aiziesi
ne vējš, ne karogs - bezvirziena vakuums
ne būsi ne nebūsi, manā sirdī paliksi
Mans cilvēks
8.2016.
tas bija mans cilvēks
kas toreiz smējās
caur tumsu
un tapa tik priecīgi gaišs
tas bija mans cilvēks
kas mākonī tinās
jo lietus no ādas
tam kūpēja nost
tas bija mans cilvēks
tik maigi neviens vēl
nebija atglaudis šķipsnu
no mana vaiga
tas bija mans...
BIJA
Kad reanimācija nedarbojas
8.2016.
kāpēc Tu mani negribi, nemīli vairs?
sirds nogrimst kā akmens tavā vienaldzības javā
laiks iet, laiks iet
nu augšā vairs nepacelt - tik smaga!
gribu neredzēt, nejust, aizmirst un pazust
nepiepildās it nekas
negribētas jūtas abortam nepadodas
nomirt var tikai kopā ar tām
noasiņojot
***
26.07.2016
kādreiz naktīm bij' samtaina elpa
liegi pie auss šu-šu-šu
maigi glāsti un tavas stiprās rokas ap mani
tagad mugurā skatos:
ledusskapis
jāpieliek magnēts
kā kapos liek krustu
atmiņas
lai nepazustu
Labākais draugs
23.02.2016
dzelzceļa tunelī
gaidīšu tevi
piekļaujot vaigu flīžotai sienai
uz kuras dzīvo
nožēlojams grafiti
un nenotvertu zagļu DNS liecības
kāds iespiedīs centus man saujā
kura drudžaini pulksteni žņaudz
es taisnošos samulsusi
"viņš tikai kavē!"
bet kad flīze no manas elpas
būs norasojusi mikla
un policists dumsīgi skatoties
uzacis rauks
uz tās ar pirkstu rakstīšu
"viņš kādreiz bija
mans labākais draugs"
tu nesaņemsi šo vēstuli trauslo
nāks piedzēries bezpajumtnieks
un zaudējot līdzsvaru
netīra roka pret sienu
atbalstu meklēs tieši tai vietā
kur raudāja mana sirds
Ikdienas maģija
2015
trej-deviņi
prakstiskā latvieša maģija
trīs reizes pie koka
lai neizkampj labo
tās drūmās domas
dot tas ir dabūt un būt
ticēt ir zināt un cerēt
bet mīlēt ir pēddzinim būt
ar muguras smadzenēm just
skriet, maldīties, atgriezties
atrast un tūlīt zaudēt
atteikties, tomēr palikt, neatskatīties
bet mūžīgi paturēt acīs
un vienmēr ar spilvenu rokās - ja nu krīti
un akmeni kabatā - ja nu aizlido parāk augstu
tuk-tuk-tuk
trīs reizes pie koka
***
2015
sirds grauzējs tu nolāpīts
tanks pret taureni
zibens pret jūru
rumkola vienīgā drošā anastēzija
sekss, kino, mūzika un kairinātāji citi
vairs nepalīdz
pret tukšumu manī
ko cirtuši tavi
vienaldzības zobi
***
20.03.2015.
siekala notek asaras vietā
uzdevums cits man dzīvē ir bijis
nesaprats neuzzināts
ugunskurs izdeg
bet siltums nav dots
palīdzi lūdzu
piedzimt par cilvēku
vēlreiz
bez atmiņas
nevēlos
Dzīvot ir grūti, man gribas bēgt
2014
ir tāda vieta mežā
ar efektu narkotisku -
laiks tur iet atpakaļ
dzimšanas dienā tur sadomāju es aizbraukt
bez draugiem, bez vīra, bez bērna
nu nezinu vairs
vai atgriezties gribu
pie ikdienas pienākumiem
sasistās dzīves un sevis
man šķiet es labprātāk
piedizmtu atpakaļ
***
pavisam sen
Aizejot vai zināji -
Tevi nesatikšu vairs
Turiņspārna trausla dzīve
Tauriņspārna trausli mēs
***
Pavisam sen
kā savienotie trauki -
tavs prieks
manas sāpēs
Rokfora
Pavisam sen
tu esi piedeva pie vīna
es kautrīgs paknakstos
un jūtu - nepietiek
ne tevi atdzerties
ne sāta just
tu esi tikai piedeva pie vīna
bet kāpēc neuzkost
Čau!
Pavsiam sen
tad tu pagriezies, bet aizsteidzos tev priekšā
sakot "čau bambīno sorī" - laikam šoreiz nesanāks
savāds mirdzums plaiksnīja man acīs
kad kā lauska cirvis nokrita tavs "jā"
***
Pavisam sen
kā lode
caur tavu sirdi
gājusi esmu
tik dziļi
tik nāvējoši
ai piedod
ka esmu
tā gājusi
nāksui
palikusi
***
Pavisam sen
es atsakos
atdoties vējam
par lidojumu un baudu
un labāk viena
eju
un viena akmenī
raudu
un pārskaitu tavu smaidu herbāriju
trauslo naudu
Mūžīgas lietas
Pavisam sen
Rumeplrūķis atkal ir klāt -
Kā ierasts irdz, ka viss beidzas.
Aizveries, vecīt!
Tomēr ir dažas mūžīgas lietas -
Smaidi, skatieni, skūpsti -
Mirkļi, kas iecērtas sirdī,
Dziļāk kā epitāfijas laukakmeņos.
***
Pavsiam sen
Vai strazdi šopavasar izsvilps sāpes no sirds atmiņu kambariem?
***
Pavisam sen
pasaule mazliet asiņo
mēs bēgam paši no sevis
es tomēr atgriežos pie tevis
lai gan nespēju dot
cik esi man devis
sīka tā skramba
pasaule aisņo
vien mazliet
nemiers
Pavisam sen
švīka man deniņos
atspiežos pret kādu plecu
pasaule grīļojas
aizveru acis
tumsa vairs nepalīdz
ielaižu galvā
klusuma lodi
nesāp
***
Pavisam sen
nezināju
ka tu ļaujies straumei
dzīve atkal met pastaigas līkumu
tavs elitārais smaids
atnāk nejaušs kā gadījums
Štirlic, neskumsti
sev saku -
saule ir vienmēr
Hormoni
Pavisam sen
miroņi nesvīst
tie valkā baltus kreklus
jaunus dārgus un lepnus
bet ārā aiz loga mana
lietus vienmuļi līst
es rakstu teikumus
it kā dzītu mietus
man riebjas
visas smirdīgās lietas
tādēļ ne ziediem, ne dezodorantiem
manā istabā neatrodas vietas
man gribas līdz viduklim
pelķēs brist
un tad pēc izvēles
kādu izvarot vai varbūt sist